Kā es komunicēju ar sevi?

Mēs ļoti daudz ikdienā aizraujamies un ieguldām savu laiku un enerģiju tajā kā mēs komunicējam ar citiem, izkopjam savas prasmes, lai atstātu labu iespaidu. Tas nav slikti, arī tas ir vajadzīgi, bet patiesībā mūsu svarīgākā komunikācija ir ar sevi. Ko es sev (un arī citiem) saku par sevi? Cik bieži es saku “es esmu laimīgs”, “es esmu priecīgs”, “es esmu mīļš”, “es esmu veselīgs”, “es esmu vērtīgs”?

Tas, ko es sev katru dienu pasaku būtības formā caur “es esmu” veido manas darbības. Būtības forma ir otrais augstākais Tavas loģiskās apziņas līmenis, kas attiecīgi pakārto un pielāgo zemāk esošos līmeņus - apkārtni, darbības, vērtības un uzskatus. Ja es sev katru dienu teikšu “es esmu cilvēks katastrofa” es noteikti varētu taisīt blogu par katastrofālu dzīves gaitu. Proti, es sevi nodefinēju būtības līmenī un manas darbības tam sāk pieskaņoties, mani uzskati un vērtības sāk pieskaņoties. Un rezultātā izveidojas mana būtība arī realitātē tāda, kādu es viņu definēju.

Es varu izstāstīt piemēru no savas dzīves. Esot ilgtermiņa attiecībās jau ilgāku laiku nejutos laimīga un redzēju, ka arī partneris nejūtas laimīgs. It kā saproti, bet it kā arī nav tik slikti un kā tagad saņemties un mainīt visu dzīvi, kad tik ilgi jau būts kopā un visa iedzīve ir kopīga?! Apbrīnojami kā dažreiz komforta zona mūs ievelk tik ļoti, ka esam gatavi pat gadiem būt nepiepildīti līdz galam.

Kā man šeit palīdzēja veselīga komunikācija ar sevi? Es sev katru rītu pirms meditācijas teicu - ES ESMU MĪLĒTA SIEVIETE. Sākumā likās jocīgi sev to teikt, jo es tā nejutos. Un tas nebija tāpēc, ka partneris mani nemīlēja vai bija slikts cilvēks, es viņu joprojām ļoti cienu. Es domāju, ka mīlēja, bet savā veidā, kas man nelika justies laimīgi un līdz ar to arī es nespēju darīt viņu laimīgu. Ilūzijai par laimīgu laulību bija jāsabrūk.

Es sev pakāpeniski ieprogrammēju, ka es esmu mīlēta sieviete un pēkšņi manī parādījās drosme pieņemt drosmīgus lēmumus un darbības, lai palīdzētu mums abiem cieņpilni izbeigt šīs attiecības. Darbības un lēmumi, kuri man pirms tam likās neaizsniedzami. Kā es nodrošināšu sev dzīvi viena pati? Kur es dzīvošu? Vai man nebūs bail palikt vienai? Izrādās man pietika spēka to visu atrisināt. Un es turpināju sevī likt šo apgalvojumu, kas pēc vairkāk kā divu gadu cītīga darba ar sevi ir rezultējies, pirmkārt, mīlestībā pret sevi un spējā izvēlēties sev vislabāko un mīlošāko partneri.

Beigu beigās mūsu dzīvi veido tas, ko mēs izvēlamies paši par sevi domāt. Tas ir kā solījums sev, kuru mēs apsolām īstenot ar savu rīcību. Tikai jāgrib. Tieši tik vienkārši.

Nav komentāru

Komentēt