Kā “koučs” Latvijā kļuvis par izsmieklu un kāpēc tam tā nevajadzētu būt?
Šis nav dziļš pētniecisks darbs ar pētījumos balstītiem argumentiem, bet gan vairāk manas kā jomas profesionāles pārdomas un novērojumi sabiedrībā. Ilgi domāju vai un kāpēc šādu pārdomu publicēšana būtu nepieciešama, taču ilglaicīga šo domu eksistēšana manā galvā liek tās aprakstīt. Iespējams šādā veidā gribas sev pašai salikt lietas “pa plauktiņiem” un mazliet atbrīvot sevi.
Manuprāt, ir divas svarīgas lietas, kuras veido nepareizu priekšstatu par koučingu kā profesiju un koučinga sniegtajām iespējām: nezināšana/nepietiekama informētība un nozares regulējuma trūkums.
Kā par jebkuru jautājumu, parādību, procesu, norisi tāpat arī par koučingu - jo lielāka ir “pelēkā zona” jeb nepietiekamas zināšanas par to, jo vairāk ir spekulāciju, nepareizu un maldīgu priekšstatu. Īpaši Latvijas sabiedrībā esmu novērojusi tendenci izdarīt secinājumus un kategoriskus spriedumus ar nepietiekamām zināšanām. Jo īpaši par lietām, kuras saistītas ar kaut ko pozitīvu, attīstību, izaugsmi - tā tak' nevar būt, ka dzīvē var dabūt ko gribas, tās ir muļķības, tā tak' ir tukšu sapņu pārdošana. Jā, daļēji piekritīšu, ka daļa “kouču” nodarbojas ar tukšu un krāsainu sapņu pārdošanu, bet par to vairāk nākamajā sadaļā. Kāpēc notiek šādu spriedumu izteikšana? Manas domas, ka tas ir vieglākais ceļš. Ir vieglāk kaut ko norakstīt un izteikt savu viedokli nekā iedziļināties, izzināt, izpētīt, pamēģināt, veltīt tam laiku un tad izdarīt objektīvus secinājumus. Dažādās sarunās ar cilvēkiem esmu vairākiem kouča profesijas noliedzējiem jautājusi vai viņiem ir personīgā pieredze ar koučingu un 100% gadījumu atbilde ir bijusi “nē”. Kā man var būt kategorisks un vēl pie tam noliedzošs viedoklis par to, ko neesmu izmēģinājusi? Patiesībā pavisam mazai sabiedrības daļai ir izpratne par to, kas ir profesionāls koučs, kas notiek koučinga sesijas laikā, kā koučings var palīdzēt personības attīstībā un korporatīvajā vidē. Lai izstāstītu visus ieguvumus būtu nepieciešams ļoti daudz laika un burtu, bet te aprakstīšu dažus pamata principus:
Koučs NAV padomdevējs, bet gan palīgs un ceļabiedrs, spogulis, palīgs resursu apzināšanā, radošuma veicināšanā, mērķu definēšanā un sasniegšanā un vēl un vēl un vēl
Lai arī nozare Latvijā nav izteikti regulēta ir vairāki aspekti, kuri var palīdzēt, izdarot izvēli, pie kura kouča doties (pēc kuriem vadītos es)
Izglītība un kopējs profesionāls tēls - publiski pieejama skaidri saprotama un profesionāli noformēta informācija par kouča pieredzi, izglītību, uzrādīti izglītības dokumenti, specializācija, kontaktinformācija, samaksa par pakalpojumu veicama oficiāli
Pieredze un ekspertīze - koučs ir skaidri definējis ar kādiem tieši jautājumiem strādā - personīgā attīstība, transformāciju koučings, komandu koučings, darbs ar mērķiem, darbs ar ieradumiem, uzskatu maiņa utt.
Pieeja un metodoloģija - koučs darbojas ar konkrētām un pārbaudītām metodēm, sistēmatiski, koučinga sesija ir strukturēta, ir skaidrība par to, ko no sesijas sagaidīt un ko nē
Klientu atsauksmes - ne vienmēr par pilnīgi uzticamām uzskatāmas tās, kas publicētas no kouča puses, diemžēl. Tāpat, ne vienmēr derēs draugu ieteikumi, jo katram “ķīmija” var izveidoties citādi, tāpat kā ne visiem der viens psihologs vai terapeits, bet atsauksmes var noderēt lēmuma pieņemšanā, bet noteikti ieteiktu vadīties arī pēc tā vai izpildās visi pārējie manis aprakstītie punkti
Nozares ētikas un standartu ievērošana - profesionālam koučam ir jāievēro ētikas kodekss, kas ietver konfidencialitāti, godīgumu un cieņu pret klientiem. Būtu jābūt skaidri definētai un paredzamai cenu politikai un apmaksas kārtībai
Īsa bezmaksas iepazīšanās sesija - lielisks veids kā saprast kouča profesionalitātes līmeni un to vai veidojas klienta-kouča “ķīmija” ir īsa bezmaksas iepazīšanās jeb diagnostikas sesija, kuras laikā arī koučs var saprast vai konkrētais jautājums ar ko klients vēršas ir atbilstošs kouča kompetencei un nišai
Uzticēšanās sajūta - kouča un klienta attiecībām jābūt balstītām uz uzticēšanos, klientam jājūtas ērti, sadzirdētam, saprastam un droši
Profesionālā attīstība - koučs ir nemitīgā profesionālajā attīstībā, iegūst jaunas un papildinošas zināšanas un sertifikātus par iegūto izglītību
Koučings nav brīnumlīdzeklis īsam ceļam uz panākumiem, bet gan papildus instrumentus savu resursu pilnīgai apzināšanai un efektīvai savu resursu izmantošanai un pielietošanai. Jā, nāksies vien pašam visu darīt, lai sasniegtu savus mērķus, bet koučs var palīdzēt atrast un saskatīt veidus kā to izdarīt efektīvāk, ātrāk, kvalitatīvāk
Koučinga metodes lieliski noder arī korporatīvajā vidē - tehnikas, kas palīdz vadīt sapulces, sniegt kvalitatīvu atgriezenisko saiti, analizēt darba procesus, izvirzīt stratēģiskos mērķus un vēl un vēl un vēl
Koučings ir atbildības uzņemšanās par savu dzīvi - es ņemu grožus savās rokās, man ir skaidra virzība, es gribu uzlaboties un tiekties pēc kā vairāk, es meklēju papildus instrumentus kā to panākt
Koučings ir par skatīšanos uz priekšu - tas neanalizē pagātnes traumas un problēmas, bet ir ar skatu uz nākotni un kā uzlaboties. Koučs noteikti var palīdzēt situācijā, kur liekas, ka cilvēks pats nespēj tikt galā ar savu dzīvi, nepieciešams saprast kā virzīties tālāk, un koučs noteikti var palīdzēt arī situācijā, kur viss ir labi, bet gribas vēl labāk
Lielisks raksts, kur vairāki pasaulē zināmi veiksmīgi cilvēki apraksta savu pieredzi ar koučingu - https://www.linkedin.com/pulse/21-highly-successful-people-had-coaches-find-out-why-haris-halkic
Turpinājumā vēlos pievērsties nozares regulējuma trūkumam. Tas ir diezgan loģiski, ka nozare nav pietiekami regulēta, jo tā ir salīdzinoši jauna, īpaši Latvijas sabiedrībā. Principā, jebkurš bez atbilstošas izglītības var nosaukt sevi par “kouču” un sākt piedāvāt pakalpojumus un prasīt par tiem naudu. Pēc maniem novērojumiem tas notiek vislabākajās mārketinga tradīcijās - tiek aprakstīta un vizualizēta problēma ar kuru viegli identificēties lielai daļai sabiedrības - neveiksmīgas personīgās attiecības, nepietiekami daudz nopelnu, neizskatos kā uz žurnāla vāka, neesmu laimīgs un smaidīgs 24/7; tad vizuāli skaisti tiek noformēts kā “koučs” ar šīm problēmām tika galā - tagad dzīvo laimīgi, pelna daudz, dzīvo brīvi, dzīvo sapņu dzīvi (kuru mūsdienās diktē instagrams - daudz ceļojumi, dizaineru apģērbs, dārgi auto, iesauļoti vaigi visu gadu); un tad seko piedāvājums nopirkt fantastisku 21 dienas kursu, kura laikā tiksi galā ar visām iepriekš nosauktajām problēmām un tava dzīve mainīsies uz visiem laikiem.
Šis viss ļoti tālu atpaliek no tā, kas ir īsts un profesionāls koučings. Diemžēl, kritisko domāšanu pārdot ir daudz grūtāk nekā tukšus sapņus, īpaši jau mūsdienu krāšņajā instragram pasaulē, kas rada iespaidu, ka dzīve sastāv tikai no panākumiem un saulainām dienām atvaļinājumā.
Es ticu, ka nozarē ienākot arvien vairāk un vairāk godprātīgiem un profesionāliem koučiem, kuri ieguvuši pamatīgu profesionālo izglītību, veikuši neskaitāmu stundu darbu paši ar sevi un praktizējot, arī nozares regulējums un caurskatamība arvien uzlabosies un palīdzēs sabiedrībai vairāk izprast, kuri ir uzticami nozares pārstāvji un kuri nē. Tas gan prasīs kādu laiku, bet, manuprāt, mēs esam ceļā uz to.
Šis nav pārmetums citiem! Lieliski, ja “koučs” bez kārtīgas profesionālās izglītības ir spējis kādam palīdzēt mainīt savu dzīvi. Tas, kas man liekas svarīgi - pirms uzsākt sadarbību ar kouču, jebkurš var jautāt par kouča profesionālo izglītību, pieredzi un uzdot jebkādus citus jautājumus, kurus ir normāli un pašsaprotami uzdot arī ārstiem vai grāmatvežiem.
Koučings ir nišas pakalpojums diezgan šaurai sabiedrības daļai - cilvēkiem, kuri vēlas nemitīgi attīstīties un rīt būt labāki kā ir šodien. Tas ir praktisks un efektīvs instruments, lai uzņemtos atbildību par to, kur virzās mana dzīve, ko es vēlos un kā to panākt. Tas ir lielisks instruments kā iepazīt vairāk sevi un savas vēlmes. Tas ir fantastisks resurss mērķu sasniegšanai. Koučings nav tikai par individuālām sesijām pie kouča, jo tehnikas ar kurām tiek strādāts pēc tam ir klienta zināšanas mūža garumā.
Ierobežojoši uzskati un kā no tiem atbrīvoties
Ierobežojoši uzskati ir viens no galvenajiem apstākļiem, kas traucē mums virzīties uz priekšu un izdzīvot dzīvi pa īstam. Pa īstam izdzīvot tādu dzīvi, kādu to patiesi vēlamies. Dzīvi, kur viss ir pēc mūsu noteikumiem un atbilstoši mūsu patiesajām vēlmēm. Jo vairāk es attīstu sevī ierobežojošus uzskatus, jo vairāk es sev atņemu, jo vairāk es traucēju savai attīstībai, jo vairāk es sevi apzogu. Mēs varam nodzīvot garu un it kā normālu dzīvi, nemaz īsti līdz galam neapjaušot, ka mūsu ierobežojošie uzskati ir diktējuši mūsu iespējas, sasniegumus, attīstību un to, ko un kā ir izdevies piedzīvot.
Vai mans domāšanas veids ietekmē to, kādi ir mani uzskati? Pilnīgi noteikti. Par dzīves notikumiem varam domāt vai nu kontekstā “virzība UZ” vai kontekstā “virzība NO”. Kā Tev šķiet, kāds ir Tavs domāšanas veids? Lai saprastu vairāk, kas raksturo katru no šiem domāšanas veidiem, apskatīsim piemēru par pārvākšanos. Iedomājies, ka Tev ir ieplānots tāds dzīves notikums kā pārvākšanās uz citu pilsētu. “Virzība UZ” domāšanas veids Tev ļauj skatīties un koncentrēties uz iespējām, ko šis dzīves notikums iedos: “es nevaru sagaidīt, kad pārvākšos, varēšu iepazīt jaunu vidi, jaunus cilvēkus, man tuvumā būs jaunas vietas un lietas, kas paplašinās manu redzējumu”. “Virzība NO” koncentrē domas un skatījumu uz apgrūtinājumiem, kuri saistās ar šo notikumu: “atkal jau pārvākšanās, tas ir tik sarežģīti, tas prasīs tik daudz laika un enerģijas, visa mantu pārvešana, jūtos noguris no tā jau tagad”. Šis ir lielisks piemērs, kas parāda kā mūsu domāšanas veids un skatījums uz notikumiem ietekmē mūsu sajūtas. Es skatos uz notikumu pozitīvi = es jūtos aizrautīgi, iedvesmoti. Es skatos uz notikumu kā sarežģījumu = es jūtos noguris, mans kopējais enerģijas līmenis krītas. Tas nenozīmē, ka koncentrējoties uz notikuma piedāvātajām iespējām un labajiem aspektiem, izgaist sarežģījumi. Pārvākšanās parasti ir laikietilpīgs un pūļu pilns process, bet ar pozitīvu attieksmi mums ir daudz vairāk enerģijas un pat sarežģīto lietu process kļūst patīkamāks. Un vai nav tā, ka dzīvē viss ir par procesu? Padarīt to prieka un gaišuma pilnu, pat, ja tas ir sarežģīti?
Mans domāšanas veids pamatīgi ietekmē to, kādus uzskatus par dzīvi un sevi es veidoju, kādus uzskatus es atļauju sev pieņemt un iedzīvināt savā ikdienā kā savus ceļvežus. Tātad, pirmkārt, ja gribam mainīt savus uzskatus, jāmaina arī domāšanas veids. Veids, KĀ es skatos uz dzīvi kopumā. Kāds ir man skatījums.
Mani uzskati var mani virzīt uz priekšu, iedvesmot, celt un attīstīt, būt kā jaudīgs iekšējais dzinulis, kas liek darboties. Tie ir attīstoši uzskati. Šoreiz vēršu uzmanību uz ierobežojošiem uzskatiem, kuri bremzē, liek neticēt saviem spēkiem, traucē rīkoties, liek palikt tur, kur patiesībā nejūtamies labi. Daži piemēri:
man visu dzīvi būs “smagi spārni”
šī dzīve nav izdevusies
man nepatīk/nepadodas sportot
mūsu ģimenē visām sievietēm ir nelaimīgas attiecības
nopelnīt daudz un darīt to, kas patīk, nav iespējams
dzīvē viss nāk grūti
darbs nav rožu dārzs un izklaide
nav vērts censties, man tāpat nekas neizdosies
mūsu ģimenē visi ir neveiksminieki
visi nevar būt bagāti un skaisti
es neesmu gana labs, lai man tā paveiktos
nevar būt tā, ka viss dzīvē izdodas kā gribas
es neesmu pietiekami spējīgs un drosmīgs, lai to paveiktu
Šie ir tikai daži piemēri. Kā šādi uzskati ietekmē? Piemēram, uzskats “mūsu ģimenē visām sievietēm ir nelaimīgas attiecības” liek palikt nelaimīgās attiecībās, atņem spēju rīkoties un pieņemt lēmumu par labu sev. Ja tavai vecmāmiņai, mammai un māsai bija vai ir nelaimīgas attiecības, tas nenozīmē, ka tev tādās ir jāpaliek. Tu drīksti ar savu dzīvi rīkoties un to mainīt. Pieņemot šādu ierobežojošu uzskatu, tu sev liec dzīvot šādā realitātē, kur laimīgas attiecības neeksistē. Pie tevis pat var atnākt iespējas uz laimīgām attiecībām, bet tās tiks noraidītas vai paliks nepamanītas, jo uzmanība ir koncentrēta uz palikšanu nelaimīgās attiecībās.
Ierobežojoši uzskati parasti ir vispārināti un absurdi. Ja paskatāmies dziļāk un sākam uzdot precizējošus jautājumus kā, piemēram, "kurš to teica? vai Tev tam ir piemēri? vai Tu pats to esi redzējis/piedzīvojis? vai Tev ir pierādījumi?", paliekam bez atbildēm.
Mūsu uzskati veidojas jau bērnībā - no ģimenes, apkārtējiem, skolotājiem, aprūpes personām. Uzreiz jāatbrīvojas no vēlmes vainot kādu pie tā, ka manī ir attīstīti ierobežojoši uzskati. Arī mūsu vecākiem bija vecāki, kuri iespējams ne visu izdarīja pareizi. Piedosim saviem, ja arī mums kaut kas no tā ir ticis, un koncentrēsimies uz nākotni un iespējām mainīties, lai rītdiena būtu pilnvērtīgāka.
Arī pieaugušo vecumā mēs pieņemam ierobežojošus uzskatus, piemēram, esot toksiskās attiecībās ar manipulatīvu partneri. Jo mazāk esmu pārliecināts par sevi un savām spējām, jo vieglāk citiem ir manipulēt ar mani un likt man noticēt ierbobežojošiem uzskatiem.
Sanāk tā, ka, ja es tieku vaļā no ierobežojošiem uzskatiem, es atrisinu lielāko daļu no savām problēmām. Noteikti rodas jautājums - ja jau tas ir tik vienkārši, kādēļ visi, visi šajā pasaulē nav veiksmīgi un laimīgi? Tādēļ, ka mēs visi labi zinām, KAS ir jādara, bet lielākoties esam pārāk slinki, lai to reāli darītu un izkāptu no savas komforta zonas. Man ir ērti tur, kur esmu, pat ja viss nav gluži tā, kā rādās manos sapņos. Es tomēr šeit visu ļoti labi pazīstu un varu justies kā “zivs ūdenī”. Tāpēc ir vitāli svarīgi strādāt ar saviem uzskatiem, jo attīstoši uzskati ir kā iekšējā dzirkstele, kura neļauj pārāk ilgi sēdēt dīvānā un neko nedarīt.
Tāpat jāsaprot, ka jebkura aspekta darbs ar sevi, savu domāšanas veida maiņu, uzskatu maiņu, nebūs ātrs. Mums vienmēr gribas ātrus un tūlītējus rezultātus un esam gatavi padoties un mest mieru, kad pēc divām 10 minūšu meditācijām dzīve nemainījās.
Apbruņojoties ar pacietību un patiesu vēlmi mainīties, mēs varam tikt vaļā no ierobežojošiem uzskatiem un to vietā attīstīt uz priekšu virzošus uzskatus. Kā to panākt? Vispirms noteikti jāizrevidē savus uzskatus un jāatpazīst, kuri no tiem ir ierobežojoši un bremzē manu attīstību. Kad esam tos atpazinuši varam sākt ar tiem strādāt:
maini savu domāšanas veidu, skaties uz pasauli kā resursiem un iespējām bagātu vietu un attīstoši uzskati paši par sevi formēsies,
izmanto meditāciju - vadītā meditācija, kas ietver attīstošus un pozitīvus uzskatus ļaus šīm pārliecībām iesakņoties Tavā zemapziņā,
vērsies pēc palīdzības - koučs, psihologs, mākslas terapeits, vai varbūt pat kāds draugs ar kuru kopā varat uztaisīt iknedēļas diskusiju klubiņu.
Nav svarīgi kādus tieši instrumentus izmantosi, lai uzlabotu sevi, galvenais ir patiesa vēlme attīstīties un saprast, kuri tieši instrumenti un veids kā uzlaboties ir tieši tev vispiemērotākais.
Cilvēks, kuram nav savu mērķu ir viegli manipulējams
Cilvēka spējas ir neierobežotas! Mēs ikviens varam kļūt par ko vien vēlamies. Tikai jāzina, kas ir mūsu patiesās vēlmes.
Pareizi uzstādīts mērķis, kas ietver Tavas vērtības, būs viegli sasniedzams. Sapņu un mērķu piepildīšana notiek caur skaistu rīcības procesu, nevis vienā naktī ar burvju nūjiņas palīdzību.
Tava burvju nūjiņa esi Tu un Tava rīcība, Tavi ieradumi, Tavas prioritātes, Tavi uzskati un pārliecības.
Ierobežojoši uzskati - vai tiešām VISS dzīvē nāk caur SMAGU darbu?
Vai arī Tu esi dzirdējis sev apkārt sakām: “Tev labi jāmācās, lai dabūtu darbu, kad pieaugsi”; “Dzīvē nekas nenāk tāpat vien, viss sasniedzams caur smagu darbu”; “Jebkurš darbs ir grūts un nav nekāda izklaide”; “Visi nevar būt bagāti un skaisti” ?
Tos sauc par ierobežojošiem uzskatiem. Ja tā kārtīgāk paskatāmies uz katru no tiem un padomājam analītiski, ļoti ātri kļūst skaidrs, cik šie apgalvojumi ir absurdi. Vai tiešām tā ir? Kurš to teica? Vai tam ir pierādījumi? Atbilžu uz šiem jautājumiem nav.
Līdz 7 gadu vecumam mēs esam kā sūklīši. Viss, ko līdz šim vecumam uzsūcam, veido mūsu uzskatus par apkārtējo pasauli. Ja mums visu bērnību vecāki teica, ka ir labi jāmācās, lai atrastu darbu, tad tāds arī būs mūsu uzskats un pārliecība, ka mācības ir tikai, lai es pēc to pabeigšanas varētu atrast darbu un strādāt. Patiesībā taču ir jāmācās, lai paplašinātu savu redzesloku. Un nav teikts, ka obligāti jāatrod darbs. Varbūt man labāk veiktos kļūstot par uzņēmēju?!
Un cik gan smaga nasta ir visu dzīvi uzskatīt, ka dzīvē nekas nenāk viegli vai par velti…
Mūsu uzskatiem IR ietekme uz mūsu dzīvi un arī uz apkārtējo pasauli. Ļoti liela ietekme.
Kad atbrīvojam sevi no ierobežojošiem uzskatiem, spēja mainīt realitāti kļūst ļoti saprotama.
Man dzīvē viss izdosies! Darbs ir arī prieka un laimes avots! Šī dzīve ir mana vislabākā dzīve!
Tie ir tikai daži piemēri pozitīviem un uz priekšu virzošiem uzskatiem ar kuru palīdzību mēs varam kļūt par savas laimīgās dzīves arhitektiem. Tas ko mēs domājam par dzīvi, tas arī notiek mūsu dzīvē, mūsu domas un uzskati formē mūsu pārliecības un mūsu pārliecības liek mums veikt konkrētas darbības, kas veido mūsu dzīvi.
Jā, uzskatus VAR mainīt. Ceļš uz uzskatu maiņu prasa darbu un vēlēšanos kaut ko dzīvē mainīt, bet tas ir ārkārtīgi interesants ceļš un spēcīgs instruments, tiklīdz saprotam, ko spējam ar to paveikt.
Vai Tev ir kāds ierobežojošs uzskats? Kāds?
Kā es komunicēju ar sevi?
Mēs ļoti daudz ikdienā aizraujamies un ieguldām savu laiku un enerģiju tajā kā mēs komunicējam ar citiem, izkopjam savas prasmes, lai atstātu labu iespaidu. Tas nav slikti, arī tas ir vajadzīgi, bet patiesībā mūsu svarīgākā komunikācija ir ar sevi. Ko es sev (un arī citiem) saku par sevi? Cik bieži es saku “es esmu laimīgs”, “es esmu priecīgs”, “es esmu mīļš”, “es esmu veselīgs”, “es esmu vērtīgs”?
Tas, ko es sev katru dienu pasaku būtības formā caur “es esmu” veido manas darbības. Būtības forma ir otrais augstākais Tavas loģiskās apziņas līmenis, kas attiecīgi pakārto un pielāgo zemāk esošos līmeņus - apkārtni, darbības, vērtības un uzskatus. Ja es sev katru dienu teikšu “es esmu cilvēks katastrofa” es noteikti varētu taisīt blogu par katastrofālu dzīves gaitu. Proti, es sevi nodefinēju būtības līmenī un manas darbības tam sāk pieskaņoties, mani uzskati un vērtības sāk pieskaņoties. Un rezultātā izveidojas mana būtība arī realitātē tāda, kādu es viņu definēju.
Es varu izstāstīt piemēru no savas dzīves. Esot ilgtermiņa attiecībās jau ilgāku laiku nejutos laimīga un redzēju, ka arī partneris nejūtas laimīgs. It kā saproti, bet it kā arī nav tik slikti un kā tagad saņemties un mainīt visu dzīvi, kad tik ilgi jau būts kopā un visa iedzīve ir kopīga?! Apbrīnojami kā dažreiz komforta zona mūs ievelk tik ļoti, ka esam gatavi pat gadiem būt nepiepildīti līdz galam.
Kā man šeit palīdzēja veselīga komunikācija ar sevi? Es sev katru rītu pirms meditācijas teicu - ES ESMU MĪLĒTA SIEVIETE. Sākumā likās jocīgi sev to teikt, jo es tā nejutos. Un tas nebija tāpēc, ka partneris mani nemīlēja vai bija slikts cilvēks, es viņu joprojām ļoti cienu. Es domāju, ka mīlēja, bet savā veidā, kas man nelika justies laimīgi un līdz ar to arī es nespēju darīt viņu laimīgu. Ilūzijai par laimīgu laulību bija jāsabrūk.
Es sev pakāpeniski ieprogrammēju, ka es esmu mīlēta sieviete un pēkšņi manī parādījās drosme pieņemt drosmīgus lēmumus un darbības, lai palīdzētu mums abiem cieņpilni izbeigt šīs attiecības. Darbības un lēmumi, kuri man pirms tam likās neaizsniedzami. Kā es nodrošināšu sev dzīvi viena pati? Kur es dzīvošu? Vai man nebūs bail palikt vienai? Izrādās man pietika spēka to visu atrisināt. Un es turpināju sevī likt šo apgalvojumu, kas pēc vairkāk kā divu gadu cītīga darba ar sevi ir rezultējies, pirmkārt, mīlestībā pret sevi un spējā izvēlēties sev vislabāko un mīlošāko partneri.
Beigu beigās mūsu dzīvi veido tas, ko mēs izvēlamies paši par sevi domāt. Tas ir kā solījums sev, kuru mēs apsolām īstenot ar savu rīcību. Tikai jāgrib. Tieši tik vienkārši.
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.